“Ruduku zēnam bija daudz talantu. Viņš auga un īsti nezināja, kur šīs savas spējas
lietā likt. Viņam gribējās dziedāt kā cīrulim un vaidēt kā ķīvītei. Viņš pakampa māla
piku un grasījās no tās taisīt velnus un raganas. Un, kad pacēla acis pret apvārsni,
kur kalna galā līgojās balti bērzi, gribējās šo ainavu uzzīmēt uz papīra. Kad viņa
rokās iekrita pirmās grāmatas, viņš lasīja aizgūtnēm. Čukstēja līdzi rakstītiem
vārdiem. Un pats meklēja savus, lai varētu izteikt skumjas un prieku, kas reizēm
ieskanējās ciema talkās un godos.” (A. Vējāns) // Latvijas Jaunatne: 1990.- 20 dec.
Dzejnieks, dramaturgs, stāstnieks, publicists, mākslinieks, režisors, aktieris, pedagogs, kultūras un sabiedriskais darbinieks Antons Kūkojs dzimis 1940.gada 23.decembrī Ludzas apriņķa Nautrānu pagasta Rudukos kalēja ģimenē. Beidzis Nautrānu vidusskolu, Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, studējis Latvijas mākslas akadēmijā. Strādājis Rēzeknes tautas teātrī par dekoratoru un uzvedumu daļas vadītāju , Rēzeknes novadpētniecības un mākslas muzejā, vadīja Andreja Paulāna Tautas lietišķās mākslas studiju Rēzeknē.
No 1991.gada ir Jura Soikāna Ludzas mākslas skolas direktors.
Antona Kūkoja spēka avoti:
“Saskaitīju, – sanāca pieci. Mana dzimtene – Latgali saprast gribu, tās prieku kā
dzīparu jostu aužamās stellēs likt. Mani dzemdinātāji – tēvs un māte. Mīlestība – paša
Dieva lielais dāvinājums. Mūsu stiprie Latgales ļaudis – kā Paulāns, kā Miglinīks,
Jurdžs, Pujāts, Soikāns, Klīdzējs, Voguls, kaimiņi Dauksti, Gailums…Un, protams, arī
debesīs atrodas viens, ko daudzi sauc – Dieviņš, citi – ģeomagnētiskais starojums.
Tas, kas mums nolicis iet savu gaitu un uztur visu lietu kārtību.” // Ieva: 2003. Nr.41.,
12.-13.lpp